1.daļa Ģeodēziskā dienesta dibināšana un pirmie darbi
Lai savā uzstāšanās tālākā gaitā varētu runāt par Inženierģeodēzisko dienestu Rīgā un tā pastāvēšanas 40 gadiem, gribu mazliet pievērsties ģeodēzijas sākumiem, t.i. Rīgas uzmērīšanas sākumiem.
Pirmie materiāli, kurus varam skaitīt par Rīgas uzmērīšanas sākumu, ir ārsta Franciska Murus darbi. Viņš kopš 1640.gada dzīvoja Rīgā un uzņēmās pilsētas inženiera pienākumus, 1650. gadā tapa pirmā karte. Tanī pat laikā sastādīts pirmais priekšpilsētas izbūves projekts, kura autors ir Horns.
Pirmo plašāko Rīgas pilsētas teritorijas uzmērīšanu veica 1858. gadā, vēl pirms nocietinājumu vaļņu nojaukšanas, pilsētas inženiera Kotarovska vadībā. Uzmērīšanas rezultātā tika sastādīts pilsētas plāns mērogā 1:600. Tā kā šī plāna sastādīšanai tika izmantoti arī dažādi zemes gabalu agrākie uzmērījumi, tāpēc iegūtā plāna precizitāte nebija augsta. Izmantojot šo plānu, pilsētas teritorija tika sadalīta atsevišķās grupās, kuras attiecīgi gruntīs. Katra grunts noteica atbilstošu zemes lietotāju. Šāds pilsētas teritoriālais sadalījums ir saglabāts arī mūsu dienās.
1858. gada pilsētas plāns nebija saistīts ne ar kādu noteiktu koordinātu un punktu augstumu sistēmu un laika gaitā izmainoties pilsētas apbūves situācijai, tas zaudēja jebkādu vērtību.
1880. gadā Rīgas pilsētas būvvalde nodibina speciālu komisiju pilsētas uzmērīšanas darbu vadīšanai. Uzmērīšanas darbos tiek iesaistītas Rīgas Politehniskās skolas (no 1896.gada Rīgas Politehniskais institūts) ģeodēzijas pasniedzēji prof. A. Beks un H. Mālhers. Viņiem tiek uzticēts izpildīt uzmērīšanas, atbalsta tīkla izveidošanas darbus un triangulācijas darbus. Situācijas detālo uzmērīšanu un nivelēšanas nodod atsevišķiem mērniekiem. Plānu sastādīšanai izveido speciālu kantori N. Ozmidova vadībā.
Rīgas uzmērīšanai izvēlēta metriskā sistēma, lai gan normālmetrus izgatavoja 1883.-1887. gadiem un Krievijas metrus N:11, N:28 saņēma tikai 1889. gadā, tas tāpēc, ka minētie ģeodēzisti A. Beks, H. Mālhers un N. Ozmidovs pārstāv Šveices ģeodēzijas skolu, jo viņi visi inženiera diplomus ieguvuši Šveices Politehniskajā institūtā Cīrihē.
Uzmērīšanas planšetēm tika noteikts mērogs 1:600, bet priekšpilsētā 1:1200.
Par punktu augstumu izejas sistēmu pieņēma Baltijas jūras līmeni pie Kronštates, kas tajā laikā bija novērots jau kopš 1840. gada.
Par izejas punktiem nivelēšanai izmantoja markas un reperus, kurus 1875.-1877. g. Rīgā, ierīkoja un to augstumu noteica Galvenā štāba kara topogrāfiskā daļa, veicot nivelēšanas gājienu: Pēterburga – Daugavpils – Rīga – Daugavgrīva. Baltijas jūras līmeņa novērojumus Daugavgrīvā Jūras Ministrijas hidrogrāfijas departaments sāka no 1841.-1851. g., bet tā kā novērojumu lata nebija pienivelēta nekustīgai augstuma zīmei, tad šie novērojumi ģeodēzijas vajadzībām netika izmantoti. 1874. gadā prof. Beks piesaistīja šo novērojumu latu pie pastāvīgas augstumu zīmes.
Laika posmā no 1880. līdz 1882. gadam Rīgas teritorijā pavisam ierīkoti 288 sienas reperi – čuguna zīmes ar numuru un sfērisku plauktiņu latas uzlikšanai. Nivelēšanas darbi raksturojās ar vid. kv. kļūdu 2.7 – 3.7 mm uz 1 km. Visi augstuma dati sakopoti katalogā, kas vēl tagad saglabājies Inženieru ģeodēziskā dienesta arhīvā.
Par triangulācijas sākuma punktu tika pieņemts akmens stabs uz Latvijas Universitātes galvenās ēkas jumta. Triangulācijas tīkla orientēšanai prof. A. Beks ar Erteļa firmas teodolītu (10”) noteica astronomisko azimutu tīkla līnijai uz Trīsvienības bazmīcu (Pārdaugavā) pēc Polārzvaigznes novērojumiem. No 20 novērojumu sērijas aprēķinātais vidējais azimuts bija ar precizitāti +/- 1.9”. Triangulācijas bāze tika ierīkota pilsētas ganībās (tag. Ganību dambja rajonā), galapunktus nostiprināja ar granīta stabiem. Bāzes garumu mērija ar Rīgas Politehniskās skolas rīcībā esošajiem 4m gariem mērkokiem – zižļiem. Ievērojot temperatūru, bāzes garums 638 m tika aprēķināts ar noteiktību +/- 0.004m, jeb relatīvo kļūdu 1:159582. Mērkoka etalonēšanai lietoja misiņa normālmetru, kas tagad atrodas Mālpils meliorācijas muzejā.
Triangulācijas tīklu izveidoja trīs precizitātes klašu sistēmā. 1. klase, jeb galvenais tīkls tika izveidots uz 9 punktiem, šeit virziena mērijuma precizitāte raksturojās ar vid. kv. kļūdu +/-2”. 2. klasi veidoja tīkls no 32 punktiem, leņķu mērījumu precizitāte +/- 3.5”-4.0”. 3. klases tīklā bija ierīkoti 73 punkti. Triangulācijai izvēlējās galvenokārt jau dabā esošus punktus – baznīcu torņu smailes, dūmeņus u.c. Tikai 3. klases punkti tika atzīmēti ar koka signāliem.
Pārējo uzmērīšanas atbalsta tīklu izveidoja no 1060 punktiem. Poligonu līnijas mērija ar 20 m garu tērauda lentu 2x. Pavisam tika izmērītas Daugavas labajā krastā 149 km, bet kreisajā 133 km līnijas. Leņķu mērīšanai lietoja Kerna firmas instrumentu ar nonija nolasīšanas noteiktību 20”. Visu uzmērīšanas atbalsta tīklu izlīdzinot, tika iegūtas koordinātes ar relatīvo kļūdu 1:5000.
Pavisam 1880.-1882.g. tika uzmērīti 5200 ha. Iegūtais planšetu materiāls šobrīd ir vērtīgs Rīgas Inženierģeodēziskā dienesta arhīva dokuments.
Gadsimta sākumā, paplašinoties Rīgas pilsētas teritorijai, vajadzēja sākt domāt par jaunu teritoriju uzmērīšanu. Apsekojot 1880. – 1882. g. uzmērīšanā ierīkotos punktus, konstatēja, ka saglabājušies tikai 58. Tāpēc tika pieņemts lēmums Rīgas uzmērīšanas atbalsta tīklu atjaunot un papildināt ar jaunām zīmēm, lietojot mērīšanai ģeodēziskā krustojuma metodi. Šie darbi tika veikti lakaposmā no 1903. – 1909. g. pilsētas mērnieka R. Štegmaņa vadībā. Šoreiz plāna atbalsta tīkla punktus izveidoja no zīmēm, kuras varētu saglabāties ilgāku laiku – metāla caurules, kuras pamatus iecementēja, un pārsedza ar čuguna lietu vāku. Šis atbalsta tīkls ir mūsdienu poligonometrijas sākums, jo visa teritorija tika pārklāta ar 222 poligoniem, aprēķinot koordinātes 1241 punktiem.
Arī nivelēšanas tīkls tika papildināts ar jaunām zīmēm. Nivelēšanas darbu precizitāte pa atsevišķiem gājieniem svārstās no +/- 1.3 – 2.2 mm uz vienu km.
Pirmie materiāli, kurus varam skaitīt par Rīgas uzmērīšanas sākumu, ir ārsta Franciska Murus darbi. Viņš kopš 1640.gada dzīvoja Rīgā un uzņēmās pilsētas inženiera pienākumus, 1650. gadā tapa pirmā karte. Tanī pat laikā sastādīts pirmais priekšpilsētas izbūves projekts, kura autors ir Horns.
Pirmo plašāko Rīgas pilsētas teritorijas uzmērīšanu veica 1858. gadā, vēl pirms nocietinājumu vaļņu nojaukšanas, pilsētas inženiera Kotarovska vadībā. Uzmērīšanas rezultātā tika sastādīts pilsētas plāns mērogā 1:600. Tā kā šī plāna sastādīšanai tika izmantoti arī dažādi zemes gabalu agrākie uzmērījumi, tāpēc iegūtā plāna precizitāte nebija augsta. Izmantojot šo plānu, pilsētas teritorija tika sadalīta atsevišķās grupās, kuras attiecīgi gruntīs. Katra grunts noteica atbilstošu zemes lietotāju. Šāds pilsētas teritoriālais sadalījums ir saglabāts arī mūsu dienās.
1858. gada pilsētas plāns nebija saistīts ne ar kādu noteiktu koordinātu un punktu augstumu sistēmu un laika gaitā izmainoties pilsētas apbūves situācijai, tas zaudēja jebkādu vērtību.
1880. gadā Rīgas pilsētas būvvalde nodibina speciālu komisiju pilsētas uzmērīšanas darbu vadīšanai. Uzmērīšanas darbos tiek iesaistītas Rīgas Politehniskās skolas (no 1896.gada Rīgas Politehniskais institūts) ģeodēzijas pasniedzēji prof. A. Beks un H. Mālhers. Viņiem tiek uzticēts izpildīt uzmērīšanas, atbalsta tīkla izveidošanas darbus un triangulācijas darbus. Situācijas detālo uzmērīšanu un nivelēšanas nodod atsevišķiem mērniekiem. Plānu sastādīšanai izveido speciālu kantori N. Ozmidova vadībā.
Rīgas uzmērīšanai izvēlēta metriskā sistēma, lai gan normālmetrus izgatavoja 1883.-1887. gadiem un Krievijas metrus N:11, N:28 saņēma tikai 1889. gadā, tas tāpēc, ka minētie ģeodēzisti A. Beks, H. Mālhers un N. Ozmidovs pārstāv Šveices ģeodēzijas skolu, jo viņi visi inženiera diplomus ieguvuši Šveices Politehniskajā institūtā Cīrihē.
Uzmērīšanas planšetēm tika noteikts mērogs 1:600, bet priekšpilsētā 1:1200.
Par punktu augstumu izejas sistēmu pieņēma Baltijas jūras līmeni pie Kronštates, kas tajā laikā bija novērots jau kopš 1840. gada.
Par izejas punktiem nivelēšanai izmantoja markas un reperus, kurus 1875.-1877. g. Rīgā, ierīkoja un to augstumu noteica Galvenā štāba kara topogrāfiskā daļa, veicot nivelēšanas gājienu: Pēterburga – Daugavpils – Rīga – Daugavgrīva. Baltijas jūras līmeņa novērojumus Daugavgrīvā Jūras Ministrijas hidrogrāfijas departaments sāka no 1841.-1851. g., bet tā kā novērojumu lata nebija pienivelēta nekustīgai augstuma zīmei, tad šie novērojumi ģeodēzijas vajadzībām netika izmantoti. 1874. gadā prof. Beks piesaistīja šo novērojumu latu pie pastāvīgas augstumu zīmes.
Laika posmā no 1880. līdz 1882. gadam Rīgas teritorijā pavisam ierīkoti 288 sienas reperi – čuguna zīmes ar numuru un sfērisku plauktiņu latas uzlikšanai. Nivelēšanas darbi raksturojās ar vid. kv. kļūdu 2.7 – 3.7 mm uz 1 km. Visi augstuma dati sakopoti katalogā, kas vēl tagad saglabājies Inženieru ģeodēziskā dienesta arhīvā.
Par triangulācijas sākuma punktu tika pieņemts akmens stabs uz Latvijas Universitātes galvenās ēkas jumta. Triangulācijas tīkla orientēšanai prof. A. Beks ar Erteļa firmas teodolītu (10”) noteica astronomisko azimutu tīkla līnijai uz Trīsvienības bazmīcu (Pārdaugavā) pēc Polārzvaigznes novērojumiem. No 20 novērojumu sērijas aprēķinātais vidējais azimuts bija ar precizitāti +/- 1.9”. Triangulācijas bāze tika ierīkota pilsētas ganībās (tag. Ganību dambja rajonā), galapunktus nostiprināja ar granīta stabiem. Bāzes garumu mērija ar Rīgas Politehniskās skolas rīcībā esošajiem 4m gariem mērkokiem – zižļiem. Ievērojot temperatūru, bāzes garums 638 m tika aprēķināts ar noteiktību +/- 0.004m, jeb relatīvo kļūdu 1:159582. Mērkoka etalonēšanai lietoja misiņa normālmetru, kas tagad atrodas Mālpils meliorācijas muzejā.
Triangulācijas tīklu izveidoja trīs precizitātes klašu sistēmā. 1. klase, jeb galvenais tīkls tika izveidots uz 9 punktiem, šeit virziena mērijuma precizitāte raksturojās ar vid. kv. kļūdu +/-2”. 2. klasi veidoja tīkls no 32 punktiem, leņķu mērījumu precizitāte +/- 3.5”-4.0”. 3. klases tīklā bija ierīkoti 73 punkti. Triangulācijai izvēlējās galvenokārt jau dabā esošus punktus – baznīcu torņu smailes, dūmeņus u.c. Tikai 3. klases punkti tika atzīmēti ar koka signāliem.
Pārējo uzmērīšanas atbalsta tīklu izveidoja no 1060 punktiem. Poligonu līnijas mērija ar 20 m garu tērauda lentu 2x. Pavisam tika izmērītas Daugavas labajā krastā 149 km, bet kreisajā 133 km līnijas. Leņķu mērīšanai lietoja Kerna firmas instrumentu ar nonija nolasīšanas noteiktību 20”. Visu uzmērīšanas atbalsta tīklu izlīdzinot, tika iegūtas koordinātes ar relatīvo kļūdu 1:5000.
Pavisam 1880.-1882.g. tika uzmērīti 5200 ha. Iegūtais planšetu materiāls šobrīd ir vērtīgs Rīgas Inženierģeodēziskā dienesta arhīva dokuments.
Gadsimta sākumā, paplašinoties Rīgas pilsētas teritorijai, vajadzēja sākt domāt par jaunu teritoriju uzmērīšanu. Apsekojot 1880. – 1882. g. uzmērīšanā ierīkotos punktus, konstatēja, ka saglabājušies tikai 58. Tāpēc tika pieņemts lēmums Rīgas uzmērīšanas atbalsta tīklu atjaunot un papildināt ar jaunām zīmēm, lietojot mērīšanai ģeodēziskā krustojuma metodi. Šie darbi tika veikti lakaposmā no 1903. – 1909. g. pilsētas mērnieka R. Štegmaņa vadībā. Šoreiz plāna atbalsta tīkla punktus izveidoja no zīmēm, kuras varētu saglabāties ilgāku laiku – metāla caurules, kuras pamatus iecementēja, un pārsedza ar čuguna lietu vāku. Šis atbalsta tīkls ir mūsdienu poligonometrijas sākums, jo visa teritorija tika pārklāta ar 222 poligoniem, aprēķinot koordinātes 1241 punktiem.
Arī nivelēšanas tīkls tika papildināts ar jaunām zīmēm. Nivelēšanas darbu precizitāte pa atsevišķiem gājieniem svārstās no +/- 1.3 – 2.2 mm uz vienu km.
